100 albumi no 2014. — 3. daļa

Otro daļu lasi šeit.

Future Islands — Singles

Pretēji idejai, ko reklamē Future Islands ceturtā studijas albuma nosaukums, Singles nebūt nav Baltimoras synthpop censoņu lielāko hitu izlase. Visi 10 skaņdarbi stilistiski ir ārkārtīgi līdzīgi un šķietami saplūst kopā vienā veselumā. Taču grupas lielākais trumpis, kas veiksmīgi iznes visu Singles emocionālo ceļojumu ir solista Samuel T. Herring īpatnējais vokāls un neatkārtojamā skatuves enerģija, ko joprojām labāk vienreiz redzēt, nekā desmitreiz dzirdēt. Tādēļ iesaku noskatīties Future Islands neseno debiju TV, ar ieraksta pirmo skaņdarbu uzstājoties Late Show with David Letterman — viss kļūs skaidrs.

Favorīti: Seasons (Waiting On You), Back in the Tall Grass, Light House

Freddie Gibbs & Madlib — Piñata

Piñata ir meistarīgs neparasta sadarbības projekta rezultāts, kas manāmi izceļas uz 2014. gadā trap mūzikas bītu ietekmē radīto hiphopa albumu fona. Nepilnu 61 minūti garajā ierakstā gangsta rap mākslinieks Freddie Gibbs prezentē retrospektīvu dzīvesstāstu (tajā pašā laikā piezemēti atturoties no noziegumu un narkotiku glorificēšanas) pāri leģendārā producenta Madlib jazz / soul / funk samplu piepildītajiem bītiem. Turklāt albuma īstais baudījums slēpjas sīkumos — ar laiku, klausoties to atkārtoti, iespējams atklāt arvien jaunas Madlib piesātinātā un daudzslāņainā skanējuma detaļas.

Favorīti: Deeper, Thuggin’, Real

Jhené Aiko — Souled Out

Jhené Aiko, ko daudzi iepazina kā balsi no Drake Nothing Was the Same (2013) skaņdarba From Time, ar pilnmetrāžas debiju oficiāli pieteikusi sevi kā spēcīgu spēlētāju PBR&B žanrā. Souled Out ir filozofisks konceptalbums, kas primāri stāsta par pārdzīvojumiem attiecībās un dzīvē kopumā. Noskaņu līmenī ieraksts salīdzināms ar tādiem māksliniekiem kā Tinashe un The Weeknd.

Favorīti: To Love & Die, Spotless Mind, The Pressure

Tokyo Police Club — Forcefield

Trešajā studijas albumā par “kanādiešu Strokes” dēvētā grupa turpina balansēt uz robežas starp indie rock un pop žanriem, piedāvājot kārtējo atraktīvo, spilgtu ģitāru un sintezatoru rifu pilno dziesmu kolekciju. Neskaitot pārlieku ambiciozo, 8 minūtes garo ievadskaņdarbu trijās daļās, Forcefield ir dejisks, vasarīgs un viegli klausāms ieraksts — ne vairāk, ne mazāk.

Favorīti: Hot Tonight, Toy Guns, Through the Wire

Ariel Pink — pom pom

Stundu garš, eklektisks, 80. gadu kasešu kultūras iedvesmots piedzīvojums — tā varētu raksturot kontroversiālā mūziķa Ariel Pink solo albumu. pom pom ir pilnīgs avangards tādā līmenī, ka vai nu tas šķitīs ģeniāls, vai absolūti bezvērtīgs — vidusceļa nav. Ariel Pink lo-fi / psychedelic pop / indie rock / new wave / surf-rock mikslis skanējumā ziņā nelīdzinās nekam citam.

Favorīti: White Freckles, Not Enough Violence, Put Your Number In My Phone

Mary J. Blige — The London Sessions

Kopš Growing Pains (2007) iznākšanas, pēdējos pāris Mary J. Blige studijas ierakstus nevarētu raksturot kā atmiņā paliekošus. The London Sessions, kam palīdzīgu roku pielikuši Sam Smith, Naughty Boy, Emeli Sandé un Disclosure, ir veiksmīgs mēģinājums atgriezties apritē un apvieno R&B dīvai raksturīgās introspektīvās soulmūzikas balādes ar deju mūzikā aktuālajiem house ritmiem.

Favorīti: Pick Me Up, Right Now, Follow

FKA twigs — LP1

LP1 ir viena no iespaidīgākajām debijām mūzikā šogad. Pirmajā brīdī britu dziedātājas FKA twigs viegli čukstošais vokāls virs minimālistiskiem trip-hop ritmiem atgādina futūristiskāku BANKS skanējumu, bet twigs atšķirīgā iezīme alternative R&B scēnā ir papildus eksperimenti ar elektronisko mūziku — papildus vokāla tembram un īpatnējiem ritmiem, LP1 būvēts uz daudzveidīgu sintezatoru melodiju pamata.

Favorīti: Two Weeks, Video Girl, Hours

Jamie Cullum — Interlude

Uzreiz jāsaka — Interlude no iepriekšējiem angļu dziedātāja / pianista Jamie Cullum albumiem atšķiras ar faktu, ka tajā nav paša Jamie sacerētu skaņdarbu. Taču satraukumam nav pamata — Jamie un pavadošās grupas dažādu laikmetu komponistu 12 darbu interpretācijas, sākot ar džeza leģendām Dizzy Gillespie un Julian ‘Cannonball’ Adderley, līdz pat 21. gadsimta indie folk pārstāvim Sufjan Stevens, izdevušās lieliski. Jāuzteic arī tādu viesmākslinieku kā Laura Mvula un Gregory Porter piedalīšanās.

Favorīti: Interlude, Walkin’, Don't Let Me Be Misunderstood

Robin Thicke — Paula

Pēc lieliskā albuma Blurred Lines (2013), kas pirmajā nedēļā tika pārdots 177 000 eksemplāru un Robin atnesa veiksmīgāko Billboard Hot 100 singlu karjerā, Paula, pirmajā nedēļā sasniedzot vien 24 000 vienību, uzskatāms ne vien par komerciālu izgāšanos, bet profesionālu pašnāvību. Visi 14 skaņdarbi veltīti Thicke bijušajai sievai, aktrisei Paula Patton, un ierakstā ir vien pāris skaņdarbi, kas muzikālā ziņā kaut nedaudz izceļas uz kopējā nepārāk izteiksmīgo akustiskās ģitāras / klavieru pavadījuma balāžu fona. Taču kopumā liriskais konteksts liek domāt, ka šo dziesmu kolekciju pirms aizmiršanas būtu bijis prātīgāk ierakstīt tieši divos kompaktdiskos, atstājot tos vienīgajiem cilvēkiem, kam šis saturs noteikti ir nozīmīgs — pašam Thicke un viņa sievai.

Favorīti: Whatever I Want, Black Tar Cloud, Too Little Too Late

Kasabian — 48:13

Klausoties 48:13, prātu nepamet doma, ka pašu Kasabian ambīcija ir savā daiļradē būt ārkārtīgi inovatīviem, taču rezultāts par to nepārliecina. Viss ir ekspektācijās: 48:13 nav slikts ieraksts, taču tā dēvēšana par “the best thing we’ve ever done” un uzkrītoši lakoniskais vizuālais noformējums šoreiz nepalīdz, jo, lai arī grupa ieslīgusi elektronikā vairāk kā jebkad iepriekš, eksperimenti netiek dozēti pareizajās devās un nerada nepieciešamo kopsaucēju. Piemēram, iespaidīgākajā, gandrīz 7 minūtes garajā skaņdarbā treat, elektroniskās mūzikas elementu esamība ir krietni pārspīlēta — aptuveni dziesmas pusē pēc fade-out efekta atlikušās 3 minūtes ir dīvains un šķietami nevajadzīgs epilogs.

Favorīti: bumblebeee, treat, eez-eh

The Big Bluff — The Big Bluff

Ilgais ceļš uz The Big Bluff debijas albumu sācies jau pirms vairākiem gadiem, pašmāju mūziķiem spēlējot kolektīvā ar nosaukumu Acid Rain un tā alter ego Čehols. Taču pēc visu 9 dziesmu noklausīšanās ir skaidrs — sastāva un radošo ideju attīstība ir bijusi gaidīšanas vērta, jo, kā vēsta albuma ievadskaņdarbs Goodbye Acid Rain, ir notikusi likumsakarīga evolūcija. Tehniski The Big Bluff ir duets, kas spēlē rockabilly / rock’n’roll stila mūziku, kas papildināta ar dažādām folk / country iezīmēm. Kad studijas ieraksts iepazīts, iesaku aizdoties arī uz kādu no The Big Bluff koncertiem, kuros uz skatuves parasti redzami vairāk nekā divi mākslinieki un kuru izstarotā enerģija priekšnesumos ir iespaidīga.

Favorīti: Things On My Shelf, Sleeping Song, No Peace Of Mind

D’Angelo & The Vanguard — Black Messiah

Neo-soul vēstnesis, multi-instrumentālists un producents D’Angelo, ko mūzikas kritiķis Robert Christgau reiz nodēvējis par R&B Jēzu, decembra vidū krietni pārsteidza pasauli, tai bez īpaša pieteikuma atrādot mākslas darbu Black Messiah — savu pirmo studijas albumu 14 (!) gadu laikā kopš ģeniālā Voodoo (2000) (noklausies arī to — Pitchfork 10/10). 12 jaunajos skaņdarbos D’Angelo godina blues / funk / soul / hip-hop žanru vēstures, tās papildinot ar moderniem R&B elementiem, liriski iztirzājot sociāli un politiski nozīmīgas tēmas. Vispārsteidzošākā Black Messiah skanējuma iezīme ir vieglums — materiāls ir advancēts un D’Angelo raksturīga uzmanības pievēršana vissmalkākajām detaļām; tajā pašā laikā albums izklausās tik nepiespiesti, it kā būtu ierakstīts vienas jam sesijas laikā. Izcili, iesaku!

Favorīti: The Charade, Sugah Daddy, Till It’s Done (Tutu)

Foxes — Glorious

Lai arī līdz šim lielāko atpazīstamību angļu dziedātāja Foxes guvusi pēc piedalīšanās electro house producenta Zedd 2013. gada singlā Clarity, dziedātājas debijas albumā nav ne miņas no smagiem EDM hitiem. Tā vietā Glorious ir pieklājīgs pirmais nopietnais sevis pieteikums synthpop scēnā ārpus "featured artist” kategorijas un spēj pietiekami ieintriģēt.

Favorīti: Youth, White Coats, Count the Saints

The Ting Tings — Super Critical

Jāatzīst, ka enerģiskais indie pop duets The Ting Tings joprojām nav zaudējuši spēju uzrakstīt pāris lipīgus un dejojamus skaņdarbus, taču, atceroties pirmo izrāvienu ar 2008. gada That’s Not My Name, ir skaidrs, ka arī trešajā studijas ierakstā briti nav pārpūlējušies, cenšoties pierādīt kaut ko jaunu klausītājiem vai sev pašiem. Super Critical, ja skatāmies super kritiski, nav nekas prātu nodarbinošs vai ilgi atmiņā paliekošs — then again, iespējams, tāds arī nemaz nav grupas mērķis.

Favorīti: Super Critical, Do It Again, Green Poison

Jessie Ware — Tough Love

Sapņains, ne pārlieku pretenciozs un kvalitatīvi nostrādāts — Tough Love ir vairāk nekā cienīgs britu soul-pop dziedātājas Jessie Ware follow-up debijas ierakstam Devotion (2012). Jessie balss nereti tiek salīdzināta ar Sade vai Whitney Houston, un šis 15 skaņdarbu apkopojums ir piezemēta, taču apzināta un pārliecinoša mākslinieces radošā evolūcija, gan vokāla daudzveidības, gan pašu kompozīciju ziņā.

Favorīti: Cruel, Kind of…Sometimes…Maybe, Champagne Kisses

Phantogram — Voices

Dueta Phantogram dalībnieki Sarah Barthel un Josh Carter, raksturojot savu daiļradi izmantojuši apzīmējumu "dream-pop / hip-hop fusion”, kas automātiski asociējas ar vieglu, neuzbāzīgu fona mūziku. Būtībā tā arī ir — otrais Phantogram studijas albums gan ieguvis izteiktāku ritma sekcijas skanējumu un pāris asākus ģitāras rifus, taču joprojām arī Voices ļoti organiski iederētos filmu, seriālu, reklāmu skaņu celiņos dažādās dzīves situācijās.

Favorīti: Black Out Days, Fall In Love, Bad Dreams

Pink Floyd — The Endless River

Saldsērīga, nostaļģijas pilna psihedēliskā roka leģendu pusgadsimtu ilgā darba atbalss — tā vienā teikumā varētu raksturot Pink Floyd piecpadsmito, karjeru noslēdzošo studijas albumu. 18 kompozīcijas, no kurām vien pēdējā dzirdams David Gilmour vokāls, lielākoties radītas no The Divison Bell (1994) sesijās ierakstītā materiāla, un ir veltījums 2008. gadā aizsaulē aizgājušajam grupas taustiņinstrumentālistam Rick Wright. Pragmatiski runājot, The Endless River spožumā diemžēl nespēj sacensties ar Pink Floyd iepriekšējiem ierakstiem. Taču, kad 4 minūtes un 57 sekundes kopš albuma sākuma fonā klusi ieskanas pirmā elektriskās ģitāras nots Gilmoram tik raksturīgajā tonī, skudriņas skrien — noskaņa ir īstā, un ieraksts ir likumsakarīgs ļoti īpašas ēras noslēgums.

Favorīti: It’s What We Do, Talkin’ Hawkin’, On Noodle Street

Nicki Minaj — The Pinkprint

Fokusu no deju mūzikas bītiem pavēršot atpakaļ savu hiphopa sakņu virzienā, Nicki Minaj trešais studijas ieraksts ir personiskākais līdz šim. Lai arī albuma nosaukuma reference uz JAY Z The Blueprint (2001) šķiet pārlieku ambicioza, liriskā satura ziņā The Pinkprint ir kvalitatīvais Minaj veikums līdz šim, kas mazāk piemērots radio topiem un deju grīdām, bet vairāk vērtējams kā pirmais īstais introspektīvais ieskats mākslinieces dzīvē.

Favorīti: All Things Go, Feeling Myself, Only

Dillon Francis — Money Sucks, Friends Rule

Dillon Francis gaitām sekoju līdzi kopš 2011. gadā izdzirdēju viņa moombahton bangeri Que Que kopā ar Diplo. Money Sucks, Friends Rule labākais sniegums joprojām veidojies tieši kopprojektos — par to liecina ievadskaņdarbs All That kopā ar The Rejectz, deju grīdas jau kādu brīdi iekarojušais Get Low kopā ar DJ Snake vai We Make It Bounce kopā ar Major Lazer. Liela daļa citu skaņdarbu, turpretī, nespēj pietiekami izcelties uz citu electro house mākslinieku fona. Francis ir potenciāls — kā nekā ieraksts izdots Diplo leibla Mad Decent paspārnē — taču tas vēl līdz galam nav atklājies.

Favorīti: All That, Get Low, We Make It Bounce

Jessie J — Sweet Talker

Lai arī dzimtajā Apvienotajā Karalistē Jessie J vārds pazīstams ļoti labi, ASV pirmie divi studijas ieraksti lielus panākumus nav spējuši gūt. Šīs vasaras hits Bang Bang, kas, piedaloties Ariana Grande un Nicki Minaj, sasniedzis augsto 3. vietu Billboard Hot 100, liecina par Jessie vēlmi situāciju mainīt. Sweet Talker ir enerģisks pop / R&B ieraksts, kura radīšanā tālredzīgi lūgta palīdzība Max Martin, The-Dream, Diplo, Ammo un citiem pazīstamiem producentiem.

Favorīti: Bang Bang, Burnin’ Up, Sweet Talker

John Frusciante — Enclosure

Pēc aiziešanas no Red Hot Chili Peppers, ģitārists John Frusciante sācis nopietnāk pievērsties savam sapnim radīt elektronisko mūziku. Enclosure, paša mākslinieka vārdiem, reprezentē visus muzikālos mērķus, ko Frusciante vēlējies sasniegt pēdējo 5 gadu laikā. Tāpat John ne tikai sakomponējis visus 9 albuma skaņdarbus, bet tos arī producējis un iespēlējis visus tajos dzirdamos instrumentus. Rezultāts ir synthpop / experimental rock mikslis — būtībā, avangards.

Favorīti: Shining Desert, Stage, Clinch

T.I. — Paperwork

Paperwork ir pirmā albumu triloģijas daļa, kas ierakstīta pēc T.I. Atlantic Records līguma beigām. Kopā ar Pharrell executive producer lomā, kaudzīti viesmākslinieku (Chris Brown, Iggy Azalea, Jeezy, Usher, Rick Ross…) un vairākiem augsta ranga producentiem (DJ Mustard, Tricky Stewart), Atlantas reperim izdevies radīt dažādu stilu pieblīvētu ierakstu, kas no pirmās līdz pēdējai dziesmai izklausās pēc filmas skaņu celiņa un veiksmīgi atgādina par T.I. vārda svaru pazīstamāko hip hopa izpildītāju topā.

Favorīti: G’ Shit, No Mediocre, At Ya’ Own Risk

Ed Sheeran — x

Jaunās pop sensācijas Ed Sheeran otrais studijas ieraksts x (“multiply”) ar debiju tiešām salīdzināms eksponenciāli — straujos tempos audzis gan kompozīciju briedums, gan popularitāte un komerciālie sasniegumi. Savu elku sarakstā minot gan The Beatles un Bobu Dilanu, gan Eminemu, Sheeran veiksmes stāsta pamatā ir iespaidīgā prasme apvienot pop / R&B / folk žanrus. Pārsteidzoši, ka reizēm x pavadījumā dzirdama vien klusa akustiskā ģitāra, vietām Ed nebaidās pat nobērt pāris rīmju rindiņas, bet kompozīcija Sing izklausās pēc Justified laikmeta Timberleika.

Favorīti: Sing, Nina, Bloodstream

Lana del Ray — Ultraviolence

PSA: šī albuma apskats būs, iespējams, mana subjektīvākā recenzija jebkad. Lanas kvēlākajiem faniem tālāk nelasīt.

--

Gaudulīgās Lana del Ray fenomenu neesmu sapratis jau kopš pašiem tā pirmsākumiem. Tāpat kā Born to Die (2012), arī Ultraviolence ar katru skaņdarbu nostiprina sajūtu par to, ka #vissirslikti un māksliniece grasās kuru katru brīdi ievilkt savu pēdējo elpas vilcienu. Intervijā žurnālam Vogue Lana reiz teikusi: "I don't think I'll write another record. I feel like everything I wanted to say, I said already.” Pieņemu, ka tas arī būtu bijis pareizais lēmums, jo, manā skatījumā, vienīgais veids, kā Lana spējusi tikt pie nu jau trešā studijas ieraksta, varētu būt aprakstīts Ultraviolence 9. skaņdarba nosaukumā. No otras puses, līdz šim neesmu varējis atrast nevienu domubiedru šajā jautājumā — pilnīgi iespējams, ka esmu tāds vienīgais, kas nekādi nespēj asociēties ar jebko, ko del Ray jaunkundze man vēlas pastāstīt.

Temples — Sun Structures

Temples ir britu 60. gadu psihedēliskā roka reinkarnācija 21. gadsimtā. Perfekcionisms, ar kādu atveidots ikkatrs Sun Structures ērģeļu un fūzēto ģitāru tonis, nerada jautājumus par to, kādēļ Noel Gallagher no Oasis Temples jau paguvis atzīt par labāko jauno grupu Lielbritānijā. Tas pats perfekcionisms arī ir vienīgais, kur ierakstam varētu piesieties — šobrīd Temples nedaudz pietrūkst psihedēliskajai mūzikai piederošās dumpinieku sajūtas un improvizācijas.

Favorīti: Shelter Song, Mesmerise, Colours to Life